Intervija ar olimpieti un uztura speciālistu Jāni Leiti

 No olimpiskā stadiona līdz uztura plāniem – saruna par disciplīnu, zinātni un ilgtspējīgu sportista attīstību.

Jāni, sabiedrība Jūs pazīst kā olimpieti. Kā sākās Jūsu ceļš uz lielo sportu?

Mans ceļš vieglatlētikā sākās diezgan klasiski – ar vēlmi kustēties un sacensties. Skolas gados izmēģināju dažādus sporta veidus, bet tieši sprints mani “paņēma” ar savu dinamiku un precizitāti. Rezultāti pakāpeniski uzlabojās, un ar laiku sports kļuva par prioritāti. Dalība Olimpiskajās spēlēs bija mērķis, kas prasīja daudzus gadus sistemātiska darba – gan fiziski, gan mentāli.

Kā olimpiskā pieredze Jūs ir mainījusi kā personību?

Olimpiskā vide iemāca pazemību un profesionalitāti. Tu redzi pasaules labākos sportistus un saproti, cik svarīga ir katra detaļa – miegs, uzturs, atjaunošanās, mentālā sagatavotība. Tas maina skatījumu uz sportu kā sistēmu. Tieši šī sistēmiskā pieeja mani vēlāk aizveda arī uz uztura jomu.

Kāpēc izvēlējāties kļūt par uztura speciālistu?

 Sportista karjeras laikā sapratu, cik lielu ietekmi uz rezultātu atstāj uzturs. Sākumā tas bija praktisks jautājums – kā skriet ātrāk, atjaunoties efektīvāk, samazināt traumu risku. Vēlāk interese pārauga profesionālā virzienā.

Es gribēju palīdzēt citiem sportistiem nepieļaut kļūdas, kuras pats sākumā pieļāvu – nepietiekams enerģijas uzņemšanas apjoms, nepareizi atjaunošanās paradumi vai pārmērīga koncentrēšanās uz “aizliegumiem”, nevis sabalansētu pieeju.

Kāda ir biežākā kļūda, ko sportisti pieļauj uztura jautājumos?

Divas galējības – vai nu uzturs tiek ignorēts, vai arī tas kļūst pārmērīgi kontrolēts. Jaunie sportisti bieži domā, ka pietiek ar treniņiem. Savukārt citi pārāk aizraujas ar “perfekto diētu”, radot lieku stresu.

Uzturam jābūt atbalsta mehānismam, nevis papildu spiediena avotam. Īpaši jauniešu sportā svarīgi nodrošināt pietiekamu enerģiju augšanai un attīstībai.

Kā Jūs raksturotu savu pieeju darbā ar sportistiem?

Es strādāju ar pierādījumos balstītu pieeju. Nav universālu diētu – ir individuālas vajadzības. Ņemu vērā sporta veidu, treniņu apjomu, vecumu, mērķus un arī psiholoģisko fonu.

Manuprāt, svarīgi ir iemācīt sportistam saprast savu ķermeni. Uztura plāns nav tikai cipari – tas ir instruments ilgtspējīgai attīstībai.

Vai uztura loma atšķiras jauniešu un elites sportā?

Jā, būtiski. Jauniešiem primārais ir veselīga attīstība un attiecību veidošana ar ēdienu. Elites sportā jau strādājam ar niansēm – sacensību periodizāciju, ogļhidrātu stratēģijām, atjaunošanās logiem.

Tomēr pamats ir viens – regulāras, sabalansētas maltītes un pietiekams enerģijas daudzums.

Kā olimpiskā pieredze palīdz Jums darbā ar klientiem?

Es saprotu sportistu ikdienu – spriedzi, konkurenci, bailes no neveiksmes. Tas palīdz veidot uzticēšanos. Kad runāju par disciplīnu vai atjaunošanos, tas nav teorētiski – tas balstīts personīgā pieredzē.

Kādu padomu Jūs dotu jaunam sportistam?

Nedomā īstermiņā. Sporta karjera ir maratons, nevis sprints – pat ja tu esi sprinteris. Rūpējies par miegu, uzturu un mentālo veselību tikpat nopietni kā par treniņiem. Un meklē profesionālu atbalstu, nevis informāciju sociālajos tīklos.

Noslēgumā – kas Jums šobrīd ir lielākais profesionālais mērķis?

Turpināt attīstīt izpratni par uztura nozīmi Latvijas sportā. Vēlos, lai jaunajiem sportistiem jau agrīnā vecumā būtu pieejama kvalitatīva, zinātniski pamatota informācija. Ja varu ar savu pieredzi un zināšanām palīdzēt kādam sasniegt viņa olimpisko sapni veselīgākā veidā – tas ir lielākais gandarījums.