Kristīne Kalniņa: Kāpēc jauniešiem ir grūti izvēlēties savu karjeras ceļu?

Kristīne Kalniņa ir karjeras stratēģe un koučs, kas palīdz cilvēkiem atklāt savu virzienu un veidot ilgtspējīgu karjeru, balstoties uz viņu talantiem un stiprajām pusēm. Viņa strādā ar jauniešiem, palīdzot pieņemt apzinātus lēmumus, caur sevis saprašanu, pārliecību un apzinātību. Intervija ir tapusi sadarbībā ar Latvijas Karjeras konsultantu asociāciju.

Kāda ir tava saikne ar sportu un fiziskajām aktivitātēm?

Es esmu tāda brīvdienu sportiste pati savai veselībai. Ļoti labi apzinos, kas man var palīdzēt un kas nē. Es gribu savos 40 pāri gados labi funkcionēt un labi justies. Nekad neesmu bijusi iekšā profesionālajā sportā. Un, ja mēs runājam par karjeras konsultanta profesiju, ka tā arī ir tā unikalitāte tajā, ka būt ne iekšienē, ne tajā burbulī katrā no jomām, bet būt nedaudz vai nu virs, vai tā kā ārpus šī te burbuļa. Jo nav jau jābūt, teiksim, par foršu ķirurgu, kurš māk operēt sirdi un pašam jānomirst, ja, lai iegūtu to pieredzi. Tāpatās ir attiecībā arī uz sportu, jo nav jau jābūt profesionālam sportistam, lai saprastu, kā tās nianses var palīdzēt karjeras jomā. Šī unikālā pieredze, ka man ir skats no malas un es varu palīdzēt saskatīt paralēles starp dažādām profesijām un profesionālo sportistu kompetencēm, tas palīdz man, palīdzēt sportistam saskatīt viņam piemērotāko karjeras attīstības virzienu, viņa gaismu, viņa dzinuli, kas iedod spārnus un ticību sev.

Varbūt vari ieskicēt īsi, kāpēc tava joma ir svarīga sporta izaugsmes piramīdā vai vispār, personības veidošanā?

Es uzskatu, ka Latvijā mums vajadzētu mainīt skatījumu uz karjeras konsultantiem un palīdzošajām profesijām kopumā. Izglītības sistēmā jau notiek pozitīvas pārmaiņas - arvien vairāk tiek iesaistīts atbalsta personāls, kas ir būtisks katra cilvēka attīstībā, neatkarīgi no tā, vai tas ir sportists vai pieaugušais, kurš piedzīvo pārmaiņas savā dzīvē. Ir svarīgi, ka pieejami profesionāļi ar plašāku skatījumu uz cilvēka izaugsmi un praksē pārbaudītiem instrumentiem. Dažkārt pietiek pat ar pāris sesijām, lai cilvēks iegūtu skaidrību par sevi un savu virzienu. Tāpēc, manuprāt, valstiskā līmenī pie karjeras konsultantiem, psihologiem un citiem atbalsta speciālistiem būtu jāvēršas tikpat ierasti kā pie ārsta - ar pieejamu valsts atbalstu kvalitatīvām konsultācijām. 

Savā praksē bieži redzu, ka cilvēki nāk brīdī, kad jau ir apjukuši - pēc sporta karjeras beigām vai neizdevušās ieceres, jautājot: “Ko darīt tālāk?” Taču, ja karjeru sāk plānot savlaicīgi, cilvēki daudz skaidrāk redz savas iespējas, atrod savu nišu un spēj pielāgoties tirgum, jo viņiem ir bijis profesionāls atbalsts.

Vai ir kaut kas, ko skolās neiemāca, bet varētu un vajadzētu?

Skolās ir labi speciālisti, taču problēma ir sistēmā - viņi vienkārši izdeg. Skolotāju un atbalsta personāla trūkums ir acīmredzams. Piemēram, lielā skolā ar ap tūkstoti skolēnu no 1. līdz 12. klasei viens karjeras konsultants nevar kvalitatīvi strādāt ar visiem - tas vienkārši nav reāli. Turklāt, karjeras konsultācijas pat nav obligāts saturs. Un pat, ja skolēns uz tām atnāk, bieži var pieskarties tikai minimumam, jo viņa ikdiena jau ir piepildīta ar mācībām un citām aktivitātēm. Vēl vairāk - šis “obligātais saturs” nemaz nav skaidri definēts, tāpēc viss lielā mērā atkarīgs no konkrētā speciālista pieredzes, zināšanām un spējas dot vērtību.

Kas būtu, tavuprāt, ideālais sportista profils, skatoties no dažādām perspektīvām - sasniegumi, veselība, labbūtība, attiecības? Vai ideālais sportists ir čempions vai forša persona?

Es teiktu, ka abi kopā. Tas ir mērķtiecīgs sportists, kurš ļoti labi iet iekšā savā disciplīnā, kas viņam ļoti interesē tai brīdī. Bet paralēli viņam ir jābūt izpratnei par nepieciešamību un iespējām duālajā karjerā, ko viņš rada sev paralēli treniņiem izglītojoties un pētot, kādas ir viņa iespējas saskaņā ar savām interesēm, lai būtu arī plāns B. To es redzu vispār valstī kopumā, ka ir jābūt šādai sistēmai par duālās karjeras attīstību. Un tas ir noteikti arī izmērāms kā stundu dalījumu skaits, cik pavada profesionālajā sportā, cik - apmācībās. Jo, tici man, neviens inteliģents sportists nekad nav bijis sliktāks tad, ja viņš māk komunicēt, piemēram, ar medijiem vai sponsoriem, vai tad, ja viņš māk paralēli, ļoti labi saprast, piemēram, kādus medicīniskos jautājumus, piemēram, pēdas funkcionalitāti, īpaši ja tu esi skrējējs un tā tālāk. Šādi, manuprāt, būtu jānotiek paralēli šīs duālās karjeras attīstībai. Tas priekš manis ir ideālais sportists. Tātad viņš ir intelektuāls sportists, man gribētos teikt.

Laikam tad pat jāsaka, ka tas jau pat nav īsti A vai B plāns. Tas jau īstenībā ir kā tāds attīstības turpinājums.

Es teiktu, ka tomēr lielākai daļai ir tikai ideja, ka jābūt plānam A un par B pat neaizdomājas. Vismaz tie, kas nonāk pie manis. Es redzu to, ka viņš ir iekšā un dzīvo, un interesējas tikai un vienīgi par sportu un mācības ir tāds uzspiests pienākums, turklāt, tālmācībā. Un tad, kad mēs sākam iedziļināties un es jautāju, kā tad tev iet tajās mācībās? Es saprotu - ak Jēzus, viņam ir tāds stress, tāda slodze jau esot tai profesionālajā sportā un viņš visu laiku ir prom no mājām. Kaut kur viņam iet internets, kaut kur neiet, visu laiku ir treniņi pat pa 8 stundām un tad vēl jāatrod laiks tālmācībām? Tad es prasu: un kā tev iet tālmācībā? 

Un ko viņš atbild? "Tā ir vidusskolas programma, ja es to pabeigšu, būs okei." Bet vai tad tur ir kaut kādas zināšanas? Un tad viņš sēž un domā to plānu B, ko viņam tālāk vēl darīt un būvēt. Tā kā jā, es kā speciālists redzu, ka vajadzētu nodalīt un sakārtot šos jautājumus, abiem veltot uzmanību - gan mācībām, gan treniņiem. Īstenībā tad arī visi būtu daudz mazāk izdeguši, ja sāktu balansēt un plānot dzīvi.

Un kā tu domā, kas būtu ideāls sportista vecāks šajā vienādojumā?

Domāju, ka viņš pirmām kārtām ir atbalstošs un vērtību radošs vecāks. Viņš vai viņa jautājumi nenoved strupceļā, neliek ultimātus un nespiež savu redzējumu kā pilnīgi vienīgo un īsto ceļu, ka viņš tieši otrādāk veido dialogu un ieklausīšanās savā bērnā. Un tā ir pati lielākā problēma, ko esmu novērojusi.

Ar kādu jautājumu vecāks vai vai jaunietis atnāk pie speciālista, karjeras konsultanta, visbiežāk?

Te ir jānodala atbilde kategorijas, jo viss atkarīgs no tā, cik dziļi jaunietis ir iekšā sportā. Ja viņš ir šeit, skolā, un tikai reizēm piemēram, skraida pa stadionu, tad tur ir pavisam cita problemātika. Bet, ja mēs runājam par profesionālo sportu, tad tur ir tā - piezvana vecāks, lai pieteiktos uz konsultāciju. Viņš pats atrodas Latvijā. Kad tu sāc prasīt pastāstīt par bērnu, visbiežāk vecāks saka: "es nezinu, viņš ar jums pats sazināsies". Tad tu sazinies ar šo bērnu, bet izrādās, ka viņš vai viņa vispār ir trīstūkstoš kilometru tālumā, vispār citā valstī. Nereti pat jau trīs mēnešus viņš tur atrodas. Tātad šī te distance un tas, ka vienkārši nav praktiskā vecāku atbalsta, tā ir lielākā problemātika, ar ko karjeras konsultants saskarās. Un konsultantam faktiski, lai vispār sāktu sarunu par kaut kādu sportista B variantu tālākā nākotnē, ka viņš tūlītās pabeigs tālmācību paralēli savai hokeja profesionālās līgas karjerai. Un tad tu saproti, ka tev viņam sākumā ir jārekomendē paklausīties psihologu nevis jāspiež plāns B. Sākumā vajag obligāti, obligāti sakārtot visu sportista psiholoģisko fonu. Un tad pārliecināties, ka viņš nav izdeguma stāvoklī. Kurš vispār pieņem kaut kādus lēmumus, kad tu esi izdegšanas stāvoklī?

Un kā ir ar tādu vienkāršāku jaunieti, kuram nav tik izteikta aizraušanās ar sportu? Kas ir viņa galvenais jautājums? Un vai ir tāda stigma par to, ka te karjeras konsultants nemaz līdz galam neatrisina viņa jautājumu, ko darīt ar nākotni?

Parastais jaunietis ir pilnīgs pretpols. Ja, piemēram, profesionālais sportists ir nenormāli mērķtiecīgs, uz rezultātu orientēts - tur viss ir kārtībā, ja treneri ir labi pastrādājuši - tad parastais jaunietis ir pretpols. Viņam faktiski nekas neinteresē. Mamma ir tā, kas grib, lai viņš atnāk uz konsultāciju, vecāki grib. Un tad, kad tu prasi, vai tas bērns pats grib - “jā, jā, viņš gribēs, viņu samotivēs” un tā tālāk. Bet rezultātā paiet kaut kāds laiks, un tu redzi, ka tas bērns ar tevi pat vēl nav sazinājies. Jo mums, profesionāļiem, arī ir savi triki. Tu neskriesi iekšā tajā visā, ja redzi, ka vienkārši atdosi savu enerģiju veltīgi - ka viņš to nepaņems, to visu labumu, ko tu vari sniegt. Nu priekš kam tev tērēt savu enerģiju, ja tu vari palīdzēt kādam citam bērnam, kurš tiešām grib saprast, ko un kā viņam labāk darīt? Tātad te ir viena kategorija - tie, kuri neko negrib.Otra kategorija - tie, kas tomēr atnāk, piesakās, apsēžas un ir gatavi par kaut ko runāt. Bet tad viņiem ir cita problēma - viņiem galvā jau ir kaut kāds šablons.Un tad es saku - tās nav tikai 40 minūtes. Te nenotiek vienkārši parunāšanās. Sākumā mēs veiksim personības testu, tad talanta izpēti, tad vēl kaut ko darīsim, vēl runāsim, iesim dziļāk, dziļāk, dziļāk - līdz beidzot nonākam līdz profesijām. Un tad daudzi vispār nesaprot - viņi dzīvo savā mājas ilūzijā, tajā siltumnīcas efektā. Viņiem pat nav izpratnes par jaunākajām profesijām, tendencēm, pat nosaukumiem un ir arī nišas profesijas par kurām viņi nav dzirdējuši un tad brīnās, ka tās eksistē vai arī ieiet otrā galejībā un iedomājas, ka var filmēt sevi un uzreiz būs influenceri, bet neaizdomājas par ko, par kādu tēmu un kāpēc vispār to darīt?

Kas ir pats galvenais karjeras konsultanta uzdevums?

Galvenais uzdevums? Es par visiem karjeras konsultantiem to nepateikšu. Īstenībā karjeras konsultanti iet uz dažādām supervīzijām un apmācībām, un katrs sevi un savu uzdevumu saskata mazliet citādi. Katrs skatās caur savu personību, iespējamo pienesumu un vērtībām. Manā skatījumā mans uzdevums un tas, ko es varu iedot, ir izgaismot ceļu - parādīt, ka tas nav tik sarežģīts, kā sākumā šķiet. Tad diagnosticēt un parādīt cilvēka unikālos talantus, kurus viņš pats bieži vien nav saskatījis kā vērtību, jo kāds viņa īpašības un personību ir “nolicis zemāk”. Viņš neuzskata, ka viņā vispār ir kaut kas unikāls. Es palīdzu noticēt sev un sastādīt strukturētu plānu, kā līdz tam tikt - tas ir mans galvenais uzdevums. Un, protams, identificēt arī dažādas psihoemocionālās lietas, ja tās paralēli parādās. Tāpēc labs karjeras konsultants ir arī mazliet psihologs.

Kas ir lielākais izaicinājums vispār šodien jauniešiem? Ja mēs paskatāmies, pieņemsim, 10-20 gadus atpakaļ, kas mainās uz labo un kas - slikto pusi?

Es teikšu tā - savā karjeras konsultanta kabinetā es redzu arvien izteiktāku tendenci. Tā saucamie "Gen Z", kas ir dzimuši ap 2010.–2011. gadu un kas jau sāk ienākt darba tirgū, ir unikālāki par mūsu paaudzi tajā ziņā, ka viņiem ir savs skaidrs redzējums uz lietām. Viņi noteikti nebūs tie, kuri strādās “par paldies”, nesaņemot pienācīgu atalgojumu. Viņi to vienkārši nedarīs. Viņi pateiks “nē”, un tu vari mēģināt pārliecināt kā darba devējs, kā mamma vai no jebkuras citas pozīcijas - viņi vienkārši to nepieņems. Un mēs kā vecāki - manas paaudzes vecāki - esam viņus tādus arī izveidojuši. Mēs paši esam nākuši no citas paaudzes, un viņi savā ziņā ir kā revolūcija. Līdz ar to es savā kabinetā redzu arvien vairāk šādu unikālu jauniešu. Viņu nav ļoti daudz, un tas, iespējams, ir normāli. Bet, kad tu redzi šos spilgtos personāžus - pat ne obligāti saistītus ar sportu - vienkārši jauniešus ar savām domām un idejām, tas ir iespaidīgi. Viņi diezgan daudz iesaistās arī brīvprātīgajā darbā, darbojas skolēnu parlamentos, mēģina virzīt procesus, organizēt lietas. Es ticu, ka viņi būs nākotnes mūsu valsts virzītāji.

Vai mūsdienu jaunieši ir mazāk gatavi ieguldīt ilgstošu darbu un vairāk orientējas uz ātru rezultātu un peļņu?

Tas viss ir atkarīgs no tā, kā tu uz to skaties. Ja es būtu, piemēram, darba devējs, kuram būtu jāalgo “Gen Z”, es, iespējams, te sēdētu un pukstētu. Bet ne velti es esmu karjeras konsultante un pēc savas būtības optimiste. Es šajā redzu lielu potenciālu un vispār tirgus un karjeras struktūras jaunveidošanos. Es redzu, kā mainās darba tirgus. Tas, kāds tas bija agrāk - pat pirms pieciem gadiem - tāds tas vairs nekad nebūs. Mūsu jaunieši strādās pavisam citādāk. Un par to “slinkumu” - es neteiktu, ka tas ir slinkums. Viņi ļoti labi māk caur sava labuma prizmu sakārtot savas lietas un jautājumus. Viņi ir tā paaudze, kas skatās uz darbu caur šo perspektīvu. Iespējams, tas būs arvien vairāk frīlansa tipa nodarbošanās veids, darbs no mājām, nepiespiestas darba stundas. Bet, ja viņiem ir iedvesma, viņi strādās arī naktī. Starp citu, šo kā tendenci es savā praksē redzu ļoti bieži. Karjeras konsultantam ir dažādi rīki, ar kuriem mēs vērtējam, kā cilvēks vēlas organizēt savu darba ikdienu. Un bieži redzams, ka šī paaudze vairāk virzās uz brīvāku, radošāku darba modeli - tādu kā pusmāksliniecisku pieeju.

Cik būtiski ir izvēlēties īsto profesiju? Ļoti daudzi cilvēki, visticamāk, izmācās kaut ko vienu, bet strādā ar kaut ko citu.

Zini, nav jābūt uzreiz pareizajā profesijā, jo jebkura tava pieredze tev nāks līdzi kā papildu prasmes. Tās būs papildu īpašības, ko tu tālāk varēsi realizēt un pilnveidot savā īstajā profesijā. Jo galu galā tev kaut kādā veidā arī tā pieredze ir jāgūst. Un ir daudz un dažādi apstākļi, kāpēc tu konkrētajā brīdī izvēlies vienu vai otru darbu. Iespējams, tu pats ar sevi vienojies - tas šobrīd ir darbs, kamēr es studēju, lai varētu, piemēram, samaksāt rēķinus. Bet tajā pašā laikā tu labi zini, ka tava reālā realizācija ir citā jomā. Un, ja tu to apzinies, tad tas ir pilnīgi normāli. Starp citu, jaunieši šobrīd to diezgan labi saprot. Daudzi atnāk jau ar savu pieredzi - “es esmu darījis šo, šo un vēl šo”. Tā nav, ka viss ir pilnīgi tukšs vai neskaidrs, tur ir kosmisks līmenis. Jā, es viņos redzu potenciālu - patiešām redzu potenciālu. Un tici man, katrs uz to skatās no sava skatu punkta. Kā jau teicu, darba devējs pukstēs par vienu, skolotājs - par atzīmēm. Bet tici man - tie, kuri dzīvē izsitās, nebūt nav tie paši, kuri skolā mācās vislabāk. Un nē, tas nav aicinājums nemācīties, tas ir aicinājums domāt ar savu galvu. Un tagad citā reizē, kabinetā ienāk tas, kurš domā ar savu galvu - tur ir pavisam citas sarunas.

Kādi būtu veselības dzīves pamatprincipi, lai nodzīvotu līdz simts gadiem?

Es tev varu pateikt caur savu gan personīgo, gan konsultanta prizmu. Pirmkārt, man šķiet, pievērst uzmanību sev kā personībai kopumā. Un kas tad veido personību? Tur ir gan veselīgs uzturs, gan fiziskā aktivitāte, gan laiks ģimenei, laiks atpūtai, izglītošanās, ja iespējas visa laika visa mūža garumā. Jā, ir ļoti daudzas komponentes un māksla ir prast kā speciālistam jebkurā jomā atrast to balansu. Manā skatījumā balanss ir pats svarīgākais, kas ir faktiski neiespējamā misija pie mūsu ikdienas, tās steigas un vispār digitālās vides.

Vai var padalīties ar kādu pozitīvu sadarbības piemēru, kas ir novedis pie laba rezultāta profesijas izvēlei un savu spēju identificēšanai?

Man ir ļoti daudz tādi labi piemēri, bet tas labums vispār akumulējas daudzumā un vairumā, teiksim tā. Viens mans sadarbības partneris, kurš pats kā pieaugusi persona bija atnācis pie manis uz konsultāciju, bija tā, ka es viņai tik ļoti varēju palīdzēt, ka viņa savukārt rekomendēja mani savām paziņām, mammai, kurai ir vēl 4 bērni, un attiecīgi tas viens klients arī tāpat tālāk rekomendēja vēl savam vīram. Rezultātā sāka izvērsties sadarbība vairāku gadu garumā, jo mēs ik pa laikam runājam. Tad tie 4 bērni izaug līdz tam brīdim, kad ir, ja nepieciešams pieņemt lēmumu par pareizo profesijas izvēli. Sākumā atnāk vecākā meita, tad atnāk brālis ar māsu vēl pēc gada, un tad atnāk vēl jaunākā. Nu tā, lūk, tas ir stāsts par to, kā var karjeras konsultants palīdzēt. Un, ja mēs tā runājam par to vecāko bērnu, tur bija jautājums, kuru vidusskolas posmu tālāk izvēlēties, jo jaunietis bija pēc 9. klases un nezināja, ko tālāk darīt. Mēs atradām konkrētus nosaukumus, konkrētai dzīvesvietai piemērotu variantu. Tātad ir jāsaprot, ka karjeras konsultants var palīdzēt ieiet iekšā detaļās un tiešām parādīt risinājumus uz paplātes, parādot izvēles no virzieniem, kur te vēl neesi paskatījies.

Bet 9. klase ir interesants vecums. Pēc būtības, mēs ejam vidusskolas pusmā. Nekas ārkārtējs, bet no otras puses, agrāk teica, ka jāizvēlas turpāmakais dzīves ceļš.

Jā, 9. klase ir interesants vecums. No vienas puses - tas ir tikai pārejas posms uz vidusskolu, bet no otras - šobrīd tas jau ir brīdis, kad jāpieņem diezgan būtiskas izvēles. Pēdējo gadu laikā izglītības sistēma ir mainījusies. Agrāk varēja vairāk “plūst” - pabeigt vidusskolu ar vispārēju izglītību un tikai tad izvēlēties savu ceļu. Tagad tas vairs tā nestrādā. Jau ap 8.–9. klasi ir jāsāk saprast savs virziens, jo vidusskolas ir sadalītas konkrētās jomās, piemēram, inženierzinātnēs, kur uzreiz ir padziļināti priekšmeti un skaidrs turpinājums tālāk. Līdz ar to izvēle šajā posmā kļūst daudz nozīmīgāka. Ja vēlāk maini domas, var rasties grūtības - piemēram, pietrūkst nepieciešamo priekšmetu. Tad tos nākas apgūt papildus, kas ir iespējams, bet sarežģītāk. Paldies Dievam, universitātes ir uztaisījuši apmācību blokus, kur tu par papildus naudu vari iet mācīties atsevišķas tēmas, piemēram, dodies mācīties bioloģiju, lai. nokārtotu iestājeksāmenus. Tātad tā specializācija šobrīd ir jau sākta. Bet vispār ar Skola 2030 plānu ir ka tev jau no mazotnes māca, ka no 7., 8. klases ir ļoti svarīgi sākt saprast sevi ar vai bez vecāku palīdzības, saprast savu specializācijas jomu. Tāpēc tiek pludināti iekšā karjeras konsultanti, tomēr to aizvien ir ļoti maz. Jo, ja uz tūkstots divsimts bērniem ir viens karjeras konsultants, viņš nevar tikt galā.

Kura paliek tehnikuma loma? Tehnikums jau īstenībā ir super.

No karjeras konsultēšanas skatpunkta tehnikumiem ir ļoti būtiska loma, īpaši brīdī, kad redzi, ka jaunietis nav orientēts uz akadēmiskām zināšanām. Ne visiem patīk teorija — daudziem daudz labāk padodas praktisks darbs, kur viņi var uzreiz kaut ko radīt un redzēt rezultātu. Tehnikums šādos gadījumos ir ļoti laba izvēle. Tur izglītība tiek apvienota ar vidusskolas programmu, un bieži vien mācīties ir pat izaicinošāk nekā parastajā vidusskolā. Taču galvenā priekšrocība ir tā, ka jaunietis jau mācību laikā kļūst par savas izvēlētās profesijas pārstāvi — automehāniķi, pavāru, frizieri vai citā jomā. Viņam ir iespēja savienot teoriju ar praksi, un tas rada lielāku motivāciju un gandarījumu.

Tieši tāpēc ir svarīgi saprast katra jaunieša stiprās puses un personības tipu. Piemēram, es pati esmu vairāk orientēta uz akadēmisko vidi — man mācīšanās sagādā prieku, un es to esmu izmantojusi, iegūstot vairākas augstākās izglītības. Taču tas nav vienīgais ceļš. Tāpēc agrīna karjeras konsultēšana — jau no 7. klases — ir tik nozīmīga. Jo ātrāk jaunietim palīdz saprast viņa virzienu, jo vieglāk viņam pieņemt pareizos lēmumus un izmantot savas iespējas.

Starpcitu, ir vērts pašiem aizbraukt un apskatīt kādu tehnikumu — tur bieži ir ļoti moderns aprīkojums un iespēja apgūt praktiskas, pieprasītas prasmes. Piemēram, Jelgavas tehnikumā ar IT saistītajām programmām konkurence ir ļoti augsta — lai iestātos, nepieciešamas ļoti labas atzīmes, minimālajai atzīmei jābūt 8,6 balles un absolventus darba devēji bieži “rezervē” jau mācību laikā.

 Uzzini vairāk par bērnu un jauniešu sportu, noklausoties SQ SPORTS lekciju Kristīnes Kalniņas vadībā.