Laila Ušacka: Bez īsceļiem: kā audzināt veselīgu sportistu un domājošu personību?

Laila Ušacka ir sporta ārste Latvijas Olimpiskajā vienībā, PhD kandidāte, kas fokusējas uz jauniešu veselīgu attīstību sportā, palīdzot sportistiem un viņu vecākiem atrast līdzsvaru starp rezultātu sasniegšanu un ilgtermiņa veselību.

Laila, kāds ir bijis tavs personīgais ceļš sporta pasaulē?

Es laikam nesaukšu sevi par sportisti. Man ir brīnišķīgi vecāki, vecvecāki un ģimene, kas visi ir ļoti fiziski aktīvi. Pirmkārt, mans tēvs ir profesionāls alpīnists un slēpošanas instruktors, un mamma ir alpīniste, un līdz ar to fiziskās aktivitātes vienmēr ir bijušas klātesošas manā dzīvē. Droši vien arī kāds mazs sacensību gariņš ir bijis. Sākotnēji es vispār trenējos peldēšanā — tas bija mans sporta veids.

Kādā vecumposmā tu sāki peldēt?

Kad man bija četri gadi, es sāku iet uz baseinu, turpināju līdz vidusskolas beigām, kad es salauzu potīti, un ar to tas viss arī beidzās. Bet man ļoti patīk skriet — esmu skrējusi maratonus, pusmaratonus, dažus ultramaratonus. Bet nu tā sportošana ir tāda, ka aizbraucu slēpot uz kalniem un saplēsu krusteniskās saites. Gribēju rādīt vīram, kā es māku slēpot, un saplēsu krusteniskās. Haha.

Kādu lomu spēlēja vecāki tavā attīstībā? Vai viņi bija tavs ārējais motivators? Vai arī tev bija kāda iekšējā motivācija?

Mani vecāki nekad nav uzspieduši tā, ka specifiski sakot, ka jāiet ārā kustēties. Tētis trenējās maratonam, mēs viņu pavadījām ar velosipēdu. Vienmēr vasarās braucām uz kalniem. Un tad mēs ar māsu pašas sākām divatā braukt uz kalniem, un tad arī pašas sākām skriet. Līdz ar to bija, kā man mamma saka: “Kas tur ko bērnus audzināt? Tu vienkārši rādi precīzu piemēru.” Un fiziskās aktivitātes manā dzīvē vienmēr ir notikušas caur piemēru — man nekad neviens nav licis sportot.

Kāpēc tu izvēlējies attīstīties sporta medicīnā? Kāda ir tās nozīme cilvēku dzīvē? Jeb varbūt bez tās var iztikt izaugsmes piramīdā?

Nu, es laikam nebūšu pavisam objektīva, jo, pirmkārt, man ļoti pašai patīk sporta medicīna. Man šķiet, ka tā ir vissenākā medicīnas nozare un visinteresantākā, jo sanāk, ka ir jāzina visa iespējamā medicīna un plus vēl tas, kas notiek ar ķermeni slodzes laikā. Sporta medicīna cilvēkiem palīdz atrast šķēršļus, kas viņiem traucē būt aktīviem un fiziski labākiem, un palīdz tos novērst. Jo mēs jau nerunājam tikai par profesionāliem sportistiem un medaļām — mēs runājam par katru, kuram šķiet, ka viņam ir kaut kas tāds, kāpēc viņš nevarētu sportot. Kādreiz neļāva sportot ar astmu vai sirds mazspēju, bet tās ir muļķības. Pat esot ar cukura diabētu, sporta medicīna var jebkuram palīdzēt būt labākai versijai par sevi. Un reizēm ir medicīniski jautājumi, uz kuriem tikai treneris varbūt nevar atbildēt, varbūt arī fizioterapeits nevar, bet sporta medicīna var palīdzēt.

Kāds, tavuprāt, būtu ideālais sportista profils? Jeb kā audzināt čempionu? Vai arī labāk ir vienkārši audzināt foršu personību? Varbūt iespējams darīt abus divus?

Es domāju, ka viens bez otra ir praktiski neiespējami. Ir daži sportisti, kuri varbūt ir izcili sportā, bet ar viņiem ir grūti sadzīvot, sastrādāties un komunicēt. Bet lielākie sportisti ir arī lielas personības. Un man šķiet, ka šīs abas attīstības notiek roku rokā.

Kāds izskatās ideālais sportista vecāks?

Ne gluži — drīzāk atbalstošs un ieinteresēts. Mani uztrauc tās situācijas, kad atved bērnu un prasa visu izaudzināt un salikt standartizētos rāmjos — saka: “lūdzu, izaudziniet viņu skolā, lūdzu, uztrenējiet viņu sporta treniņos.” Bet, protams, mani tikpat uztrauc arī, kad atnāk 17–18 gadus vecs sportists un ar mani runā tikai viņa vecāki, un pats sportists man nevar neko pateikt. Tā robeža ir ļoti, ļoti šaura starp to, ka tu ļauj bērnam attīstīties un būt, un to, ka tu tomēr esi atbilstošs un klātesošs. Un, iespējams, katram bērnam attīstoties, šī robeža ir drusku citur.

Ko mēs varētu ieteikt tiem vecākiem, lai viņi būtu atbalstoši? Kas ir svarīgi tajā procesā, kādu lomu viņiem labāk ieņemt? Vai varbūt sportists var iztikt bez tā vecāku atbalsta?

Bez vecāku atbalsta iztikt būs grūti, tas ir ļoti sarežģīts uzdevums. Es uzsvērtu trīs lietas, kur bez vecākiem ir ļoti grūti. Manuprāt, pirmais ir būt atbalstošiem, ieinteresētiem, bet vienlaikus ļaut bērnam būt un tomēr pieņemt vai varbūt kādreiz samierināties, ka tas bērns ir viņš vai viņa. Otrkārt, nespiest savas ekspektācijas uz bērnu. Konkrētā bērna ceļš varbūt nav tas, ko mēs gaidījām, ko mēs iztēlojāmies sākotnējās cerībās. Un tas nav viegli. Pašiem sportistiem reizēm nav viegli saprast, ka viņu ceļš ir cits, nekā varbūt viņi bija iedomājušies. Un tas pats ir arī vecākiem. Un trešā lieta būtu vienkārši rūpēties par bērnu. Ja ir redzams, ka bērns ir vidē — vienalga, vai tā ir treniņu, vai medicīnas, biedru vide — un viņam tur ir grūti, tad parūpējieties par viņu un palīdziet meklēt kaut ko labāku, atbilstošāku, palīdziet atrast atbalstu un meklēt risinājumus. Un te nav stāsts par to, ka jāiedod zivs, lai pabarotu, bet gan iedodiet makšķeri. Pirmais — tātad atbalstīt, būt klāt. Otrais — ļaut bērnam būt arī bērnam un tādam, kāds viņš ir. Un trešais — tomēr noķert sarkanos punktus, kur vecākam ir jācenšas iesaistīties.

Ar kādiem izaicinājumiem sportā sportista vecāki parasti griežas pie tevis? Vai kaut kādas bieži atkārtojas, vai specifiski esi novērojusi tieši mūsu sabiedrībā?

Ir viena grupa, ar kuriem ir grūti runāt — ar vecākiem, kuriem ir ļoti augstas ekspektācijas par sava bērna sasniegumiem un kuri mēģina tomēr kaut ko forsēt rezultāta virzienā. Un tur var būt dažādi iemesli — gan pamatoti, gan nepamatoti. Cita situācija ir bērni, kuri mēģina iet uz rezultātu, bet viņiem trūkst kaut kādas būtiskas, fundamentālas lietas. Tur nāk klāt, protams, viss Covid, kad bērnu kustības bija ierobežotas, bet bērni kopumā tomēr kustas mazāk. Un tad, ja viņi tiek pakļauti lielām slodzēm bez šīs bāzītes, tad tas rada riskus. Un tad mani uztrauc tas, ka viņus pēkšņi un bez labas pirmsskolas vai agrīnas sagatavošanas ieliek lielā treniņu slodzē, sacensību slodzē. Un tad vecāki brīnās, ka viņi to nevar izturēt. Man ir šādi divi novērojumi. Pārējās jau ir nianses — konkrētas traumas, konkrētas problēmas, tie ir ļoti dažādi jautājumi.

Vai ir kāds biežāk sastopamais traumu veids vai pārslodzes veids?

Nu, patiesībā man laikam biežāk tiešām ir viss tas, ko es pieminēju par ārsta vizītēm — ceļa sāpes, cīpslu aponeirozes jeb iekaisums, papēža kaula iekaisums, Severa slimība, šādas muskuļu-skeletālās pārslodzes.

Kāds ir lielākais izaicinājums vispār šodien sportā globāli?

Ja mēs runājam par kustību un sportu kā tādu, tad es teiktu, ka lielākais izaicinājums mūsu vidē ir tas, ka mēs visi zinām, ka kustības ir labas, bet mēs tās nedarām. To es kā lielāko izaicinājumu kaut kādā ziņā redzu arī pati savā dzīvē. Kā tad panākt, ka es tiešām kustos un daru to, ko es teorētiski visiem stāstu, kas ir jādara? Un mēs teorētiski zinām, ka nevajag pārslogoties. Mēs teorētiski zinām, ka bērnam jāļauj būt, bet kā to panākt reālā dzīvē? Kā panākt, ka vecāki, sportisti, treneri — ka mēs visi esam uz vienas lapas?

Un tad vēl, protams, ko darīt ar informācijas pārbagātību?

Jā, tas viss kopā likts. Ja cilvēks spēj kritiski izvērtēt situāciju, čatiņam kā tādam nav ne vainas, bet ziepes sākas tad, ja cilvēki mēģina atrast īsceļus. Visi meklē perfekto treniņmetodi, perfekto uztura plānu, perfektos uztura bagātinātājus. Nē, nu jā — ir katru rītu jātīra zobi, jāēd brokastis un jātrenējas regulāri. Nav, nu nav tāda “shortcut”. Bet kā panākt, ka cilvēki tiešām saprot melnā darba lielo jēgu? It kā saprot, bet to nedara pareizi.

Kāds, tavuprāt, ir mūsdienu sportists? Vai sportisti paliek motivētāki, paliek gudrāki?

Es teiktu, ka vairāk jā — viņi kļūst informētāki. Tāpēc, ka ir liela informācijas pieejamība un sportisti paliek zinošāki. Bet vai gudrāki — tas jau ir filozofisks jautājums. Viņi lasa un interesējas. Riska zona sākas tad, ja bez fundamentālām bāzes zināšanām par slodzi tiek izmantotas sarežģītākas treniņu metodes, uztura bagātinātāji un citas lietas, kurām ir sava vieta, savs laiks un efektivitāte, bet ne vienmēr un ne visur.

Vai vari iedot vienu ļoti foršu pozitīvu piemēru par sadarbību ar kādu no vecākiem vai klientiem, sportistiem un pretstatā kādu negatīvu situāciju?

Tāda konkrēta gadījuma nav, domāju, tas nav viennozīmīgi, varbūt tā vispārīgi varētu teikt, ka reizēm mēdz būt grūtāk strādāt ar tiem bērniem, kuru vecāki arī ir treneri, jo treneriem, kuri paši gājuši caur sporta vidi, viņiem šķiet, ka viņu pieredze un vispārējās zināšanas ir viens un tas pats, kas jā - ļoti bieži tā ir, bet - reizēm tomēr tā nav. Tādā situācijā viņiem šķiet, ka tā pieredze, kuru viņi ir uzbūvējuši ir precīzi piemērota arī viņu atvasēm, jo viņi trenejās un bija konkrēts rezultātās, ko viņi piedzīvoja, bet viņu atvase tomēr nav viņi. Bet vienlaikus šīs pašas situācijas var būt arī ļoti labas, jo, kad cilvēks pats tam gājis cauri, viņš ļoti labi saprot, kas ir labi, kas ir bīstami un kas ir riskanti, piemēram pārslodze.

Kā tu motivē sevi?

Kā es motivēju sevi celties, rauties, darīt? Mani motivē bērni. Godīgi teikšu — bērni ir labākais, kas noticis manā dzīvē, un tie palīdz pašmotivēties un attīstīties. Jo kā es varu teikt saviem bērniem, ka mums ir jāiet kustēties, ja es pati nekustos? Kā es varu teikt, ka ir veselīgi jāēd, ja es pati neēstu brokastis vai ēstu neveselīgi? Kā es varu teikt, ka ir jātīra zobi, ja es pati to nedarītu? Mani bērni motivē mani būt labākai. Starp citu, sportistam, kura vecāki paši, varbūt, nav īpaši kustīgi, redzot, ka bērni iesaistās sportā, pat profesionālajā ievirzē, arī vecāki sāk kustēties.

Ir viens futbola klubs, kurš nometnēs vienmēr pēdējā dienā rīkoja sacensības — turnīra spēli: vecāki pret bērniem. Un tas beidzās ar to, ka vecāki izveidoja savu veterānu komandu un tagad piedalās veterānu čempionātā amatieru līmenī. Tā kā jā — bērni ir vecāku motivatori. Bērni iedvesmo vecākus būt labākiem.

Kādi būtu veselīgas dzīves pamatprincipi?

Nē, nu, protams, ka kustēties! Tā ir — nu, grozies kā gribi — tam nepieciešamas regulāras, mērenas, daudzveidīgas fiziskās aktivitātes. Spēka vingrinājumi, kustība, kaut vai mērena. Un neēst “fast food”, “junk food”. Bet, protams, ja cilvēks jau no jaunības ir kaut ko darījis, tad tas dod bišķiņ lielākas priekšrocības arī vecumdienās labāk justies. Kustēties vajag visas dzīves garumā, un nekad nav par vēlu sākt. Un tie bērni, kas kustas, viņi visu dzīvi gribēs kustēties. Tas ir kā dzinējs iekšienē — pat ja pārstāsi trenēties profesionāli, uzsākot sportot no bērnības, gribēsies turpināt, un būs vieglāk uzturēt kustīgu dzīvesveidu pieaugot un vecumdienās.

Es reāli jūtos fiziski slikti, ja es neesmu ilgi pakustējusies, un vispār man nekad neviens to nav licis darīt. Bet principā tu jebkurā dzīves posmā vari atrast iemeslu un veidu, kā kustēties, jo tā ir daļa no tavas būtības un attīstības. Un, ja mēs to nodosim bērniem, tad mēs varbūt dzīvosim labākā pasaulē.

Uzzini vairāk par bērnu un jauniešu sportu, noklausoties SQ SPORTS lekciju Lailas Ušackas vadībā.